Iepriekšējā ierakstā es kārtējo reizi samelojos, sakot, ka pēc diviem gadiem kaut ko uzrakstīšu. Ir pagājuši trīs gadi, un te nu es atkal sēžu - domājot par to, kā lai labāk iesāk teikumu.
Fakts ir tāds, ka jau augusta sākumā es atkal sēdīšos lidmašīnā, kas nogādās mani Fīniksā. Šoreiz gan neuzturēšos tur veselu gadu, bet gan tikai divas nedēļas, tomēr excitement ir aptuveni tikpat liels kā toreiz. Pirms sešiem gadiem liktenīgais izlidošanas datums, šķiet, bija 10.augusts, bet šogad tas būs 4. Ja gribam salīdzināt 2010.gadu un šo, tad atšķirību ir pārāk daudz, lai pierakstītu. Protams, manā dzīvē mainījušās tādas pašsaprotamas lietas kā skola, izglītības līmenis, vēja ātrums galvā un bikšu izmērs, bet visādi citādi jūtos aptuveni tikpat jauna kā savos sešpadsmit, neskatoties uz to, ka šovasar uz savas galvas atradu trīs sirmus matus.
Man ir baigais prieks, ka AirBaltic tagad piedāvā tiešos lidojumus uz Ņujorku, kas nozīmē, ka Fīniksa ir vien nieka divu lidojumu attālumā (nevis 3 vai 4 kā tas bija pirms sešiem gadiem). Morāli jau sāku gatavoties desmit stundu lidojumam, tad septiņām stundām Ņujorkā, un tad vēl piecām stundām lidmašīnā. Jāizdomā, kura grāmata varētu būt pietiekami interesanta.
Šoreiz Fīniksā, atšķirībā no Īrijas tripa, gan nesatiksimies visas - no apmaiņas studentēm būsim tikai es, Šarlote (francūziete) un Hanna (norvēģiete, kuru vēl neesmu satikusi). No vienas puses žēl, jo ļoti gribētos satikt arī pārējās (kopā esam astoņas), bet no otras puses - vismaz mājā būs vairāk vietas! Jā, dzīvosim mēs viesmammas Mišelas mājā, kuru viņa tikai, ja nemaldos, pirms gada ir nopirkusi. Mūsu pirmatnējā ideja bija visām satikties Ņujorkā un dzīvoties pa turieni, tomēr, parēķinot kārtīgāk, sapratām, ka papildus lidojums uz Fīniksu izmaksā lētāk nekā nedēļas (iz)dzīvošana Ņujorkā. Turklāt palikšana Fīniskā mums dod tādas papildus ekstras kā, piemēram, roadtripu uz Kaliforniju. Precīzu dienu plānu gan vēl neesam sarunājušas, tāpēc nevaru gluži pastāstīt, ko un kad darīsim, bet tam jau ir domāts šis blogs - lai par to visu atskaitītos.
Ja godīgi, tad sajūta ir visnotaļ interesanta - aptuveni tāpat kā pirms sešiem gadiem - smadzenes vēl nav aptvērušas, ka pēc pavisam neilga laika atradīsies Arizonā. Es nevaru pat aprakstīt, cik ļoti man ir pietrūcis tas tuksnesis un kaktusu meži, un par ģimeni vispār nerunājot.
Lai arī lidmašīnas biļetes jau kopš maija sākuma atrodas manā (virtuālajā) kabatā (e-pastā), tik un tā darāmā vēl ir samērā daudz. Pats galvenais - atrast dāvanas. Meitenēm, domāju, nebūs problēmu atrast kaut ko foršu Rozes Bodē, bet Mišelai un vecvecākiem tomēr gribas kaut ko tādu nopietnāku. Es nezinu, kādā dienā jāsaņemas un jāiet izlūkos pa veikaliem. Un jānopērk čemodāns, jo tagadējais ir jau nosvinējis sesto dzimšanas dienu un pārdzīvojis daudzus lidojumus, tāpēc man ir aizdomas, ka šos tas varētu vairs neizturēt. Un jāatrod kontaktdakšas adapteris, lai nepalieku bez telefona vai planšetes, ja nu kas.
Pēc trim nedēļām un vienas dienas šajā brīdī jau būšu pusceļā uz Ņujorku, tāpēc plānoju, ka pēc trim nedēļām un nulle dienām vēlreiz uzrakstīšu šeit. Lai gan patiesībā man būtu jābeidz šitādas lietas apsolīt, jo vēsture ir pierādījusi, ka, ja es apņemot noteiktā laikā kaut ko uzrakstīt blogā, tas nekad nepiepildās.
Čau!
Man ir baigais prieks, ka AirBaltic tagad piedāvā tiešos lidojumus uz Ņujorku, kas nozīmē, ka Fīniksa ir vien nieka divu lidojumu attālumā (nevis 3 vai 4 kā tas bija pirms sešiem gadiem). Morāli jau sāku gatavoties desmit stundu lidojumam, tad septiņām stundām Ņujorkā, un tad vēl piecām stundām lidmašīnā. Jāizdomā, kura grāmata varētu būt pietiekami interesanta.
Šoreiz Fīniksā, atšķirībā no Īrijas tripa, gan nesatiksimies visas - no apmaiņas studentēm būsim tikai es, Šarlote (francūziete) un Hanna (norvēģiete, kuru vēl neesmu satikusi). No vienas puses žēl, jo ļoti gribētos satikt arī pārējās (kopā esam astoņas), bet no otras puses - vismaz mājā būs vairāk vietas! Jā, dzīvosim mēs viesmammas Mišelas mājā, kuru viņa tikai, ja nemaldos, pirms gada ir nopirkusi. Mūsu pirmatnējā ideja bija visām satikties Ņujorkā un dzīvoties pa turieni, tomēr, parēķinot kārtīgāk, sapratām, ka papildus lidojums uz Fīniksu izmaksā lētāk nekā nedēļas (iz)dzīvošana Ņujorkā. Turklāt palikšana Fīniskā mums dod tādas papildus ekstras kā, piemēram, roadtripu uz Kaliforniju. Precīzu dienu plānu gan vēl neesam sarunājušas, tāpēc nevaru gluži pastāstīt, ko un kad darīsim, bet tam jau ir domāts šis blogs - lai par to visu atskaitītos.
Ja godīgi, tad sajūta ir visnotaļ interesanta - aptuveni tāpat kā pirms sešiem gadiem - smadzenes vēl nav aptvērušas, ka pēc pavisam neilga laika atradīsies Arizonā. Es nevaru pat aprakstīt, cik ļoti man ir pietrūcis tas tuksnesis un kaktusu meži, un par ģimeni vispār nerunājot.
Lai arī lidmašīnas biļetes jau kopš maija sākuma atrodas manā (virtuālajā) kabatā (e-pastā), tik un tā darāmā vēl ir samērā daudz. Pats galvenais - atrast dāvanas. Meitenēm, domāju, nebūs problēmu atrast kaut ko foršu Rozes Bodē, bet Mišelai un vecvecākiem tomēr gribas kaut ko tādu nopietnāku. Es nezinu, kādā dienā jāsaņemas un jāiet izlūkos pa veikaliem. Un jānopērk čemodāns, jo tagadējais ir jau nosvinējis sesto dzimšanas dienu un pārdzīvojis daudzus lidojumus, tāpēc man ir aizdomas, ka šos tas varētu vairs neizturēt. Un jāatrod kontaktdakšas adapteris, lai nepalieku bez telefona vai planšetes, ja nu kas.
Pēc trim nedēļām un vienas dienas šajā brīdī jau būšu pusceļā uz Ņujorku, tāpēc plānoju, ka pēc trim nedēļām un nulle dienām vēlreiz uzrakstīšu šeit. Lai gan patiesībā man būtu jābeidz šitādas lietas apsolīt, jo vēsture ir pierādījusi, ka, ja es apņemot noteiktā laikā kaut ko uzrakstīt blogā, tas nekad nepiepildās.
Čau!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru