GADS ARIZONĀ

Piektdiena, 5.novembris.

 Dejošanā vajadzēja atrādīt grupu dejas uz atzīmi. Pēdējās minūtēs salikām visas vietas, bet nu, goda vārds, meitenes manā grupā ir TĀDAS bremzes... ar vienu es sāku runāt kā ar atpalikušo, jo savādāk nesaprata, ka viņai ir jāiet uz labo, nevis kreiso pusi. Vispār man liekas, ka malkas pagale saprot vairāk no dejošanas, nekā tā meitene. Bet nu beigās jau kaut kā nodejojām. Atzīmi gan negribu zināt.

Pēc tam aizgāju uz bibliotēku un atgriezu atpakaļ to grāmatu, kuru izņēmu pirmajā skolas dienā. Nebiju lasījusi kopš tās dienas.

 Vēsturē skatījāmies filmu The Untouchables - par Al Capone un vēl visādiem džekiem. Tā jau piemīlīga filma - galvas izšķaidīšana pret stiklu un citas tikpat jaukas ainas.

 Matemātikā bija grupu darbs visu stundu, un man, kā jau vienmēr, paveicās ar grupu. Viens bija baigais gudrītis, bet pārējie divi tādi rēcīgie čalīši - ārprāts. Tiem diviem vārdi ir Enrike un Emilio. Enrike tam Emilio jautā - kad tu pēdējo reizi pīpēji zāli? Šis sāk uz pirkstiem skaitīt. Enrike jautā: tu tur skaiti nedēļas vai dienas? Emilio: stundas

 Nu jā, te atkal ir tas, ko es jau kaut kad iepriekš pieminēju - visi šeit pīpē zāli vai šņauc kaut kādus mēslus! Pēc tam Enrike man jautāja, vai es pīpēju, es atbildēju, ka nē, un šis uzreiz sāka prātot, ka mums Eiropā gan jau ir tāāāda zāle, ka jau pēc pirmā dūma var atslēgties. Un tad tie divi visu laiku kaut ko runāja, ka amerikāņi ir pārāk stulbi, lai brauktu uz Eiropu. Enrike klasē atrada tādu milzīgu dzēšgumiju, nu apmēram plaukstas lielumā, un tad stāstīja, ka Eiropā visi tādas lieto, jo eiropieši daudz raksta, jo viņi ir gudri. Visa stunda pagāja, smejoties par tiem diviem ākstiem.

 Pēc stundām gaiteņos bija baigie sastrēgumi, tāpēc nācās kādas 1 minūtes laikā pārģērbties priekš futbola treniņa. Vispār es tā paskaitīju, un sanāca,  ka man darba dienās sanāk kā minumus 6 reizes pārģērbties - 4 reizes no tām ir skolā. No rīta, pirms dejošanas, pēc dejošanas, pirms futbola, pēc futbola un pirms gulētiešanas.

 Ārā šausmīgi karsti bija, tāpēc 3 apļu skrējienu apkārt futbola laukumam īpaši neizbaudīju. Bet treniņš diezgan ātri pagāja. Tā kā iepriekš futbolu neesmu spēlējusi, ir diezgan grūti. Treniņa beigās treneris vēl izdomāja pačakarēt mūsu nervus, un lika visām nostāties rindā, lai katrai atsevišķi paziņotu, vai ir tikusi komandā vai nē. Un vai es tiku? Jāāā! 

 Vienīgi man nepatīk tas, ka visas meitenes zina manu vārdu, bet es vārdus zinu tikai kādām 3-4 meitenēm (no 50 ). Vārdus vispār man ir grūti atcerēties.

 Vakarā pie mums pa nakti palika arī Bens (protams) un Brūss.

Sestdiena, 6.novembris.

 Nogulēju 13 stundas. Nedēļas laikā beidzot dabūju vienreiz izgulēties. Aizbraucām uz veco māju, tad pie Mišelas mammas, tad uz lielveikalu, tad uz pārtikas veikalu, tad uz citu pārtikas veikalu.

 Bet nu jā, nav tā, ka viss te ir tik spīdoši un perfekti.

 Pirmā lieta, kas man te nepatīk - visi cenšas no manis iztaisīt cilvēku, kāda es nekad neesmu bijusi un nebūšu. Tas ir - te visi visu laiku ir skaļi un nepārtraukti runā, un ākstās. Nu un tagad iedomājaties, ka es tā uzvedos. Kaut kas neiet kopā, vai ne? Tieši tā! :D Es pēc dabas neesmu baigais runātājs, un žēl, ka to te retais spēj pieņemt.

 Un visi vienmēr noliek visus. Skatamies televizoru - tiek apsmietas cilvēku frizūras un teikts "that bitch is fucking ugly!". Skolā vienmēr visi runā par jaunākajām baumām un kurš ar kuru ir kopā. Praktiski, lai kur arī ietu, kāds vienmēr tiek aprunāts no galvas līdz kājām. Tā vien liekas, ka visiem citu dzīves interesē vairāk par viņu pašu. Reizēm ir rēcīgi to visu paklausīties, bet, kad tas notiek katru dienu, vienā brīdī tiešām apriebjas.

 Otrā lieta - tāda lieta kā neatkarība man šeit nepastāv. Man ļoti pietrūkst tās sajūtas, ka veikals ir 5 minūšu gājiena attālumā, un, ja pēkšņi sagribas kolu, tad nav jāprasa mammai, lai aizved uz veikalu. Te no manis pašas tādas lietas nav atkarīgas. Visu laiku ir kāds, kuram jākrīt uz nerviem. Man pat dzeltenais skolas autobuss ir sācis krist uz nerviem, jo nemitīgi man ir tāda sajūta, ka visi mani aizved kur vajag, un no manis pašas nekas nav atkarīgs.

 Trešā lieta - viņiem tas liekas nepieņemami, ka man ir tādas dienas, kad es varu vienkārši viena pati nosēdēt savā istabā. Dažreiz tiešām gribas norobežoties no visiem un nerādīties sabiedrībā, bet mēs KATRU dienu, kopš esmu ASV, kaut kur braucam. Līdz šim nav bijusi neviena (!) diena, kad esam tikai mājās un darām neko. It sevišķi tagad pēc futbola treniņiem man ir tāds nogurums, ka varētu raudāt, bet man vēl pēc treniņiem ir ar visiem kopā vēl jābrauc kaut kur. Tāda sajūta, ka ir jāčīkst un jāraud (kā to dara Bria), lai tikai citi saprastu, ka nejūtos labi. Vienkārši biju pieradusi, ka, ja es gribu visu dienu gulēt, tad es tā arī daru, un citi liek man mieru. Tagad tā nav. Tagad uz mani skatās ar šķību aci, ja brīvdienās palieku savā istabā līdz pusdienlaikam vai, nedod Dievs, ilgāk. Tāpēc pat pēc brīvdienām esmu nogurusi. Faktiski es šeit esmu nogurusi visu laiku. 24/7 

  Ceturtā lieta - es neesmu izvēlīga. Nekad nebiju domājusi, ka tā varētu būt problēma. Bet ir gan.

 Vispār daudzas lietas, ko, Latvijā esot, uzskatīju par saviem plusiem, tagad ir pārvērtušās par mīnusiem. Principā, ja es būtu izvēlīga, izlutināta kuce, kurai nevar aizvērt muti, tad man šeit būtu perfektā dzīve. 

 Es speciāli uzskaitīju dažus mīnusus, jo pārāk daudzi cilvēki domā, ka man te iet perfekti. Jā, esmu bijusi daudz kur un redzējusi superīgas vietas, bet nu nav jau viss tik ideāli. Ar viesģimeni man ir ļoti paveicies, jo citi Arizonas exchange studenti dzīvo pavisam traki. Tanyas apmaiņas studente Agnese nedrīkst turēt datoru un telefonu savā istabā. Viens čalis dzīvo ar trakām lezbietēm. Tāpēc, jā, man ir paveicies, kaut arī es dzīvoju vienā mājā ar crazy mammu un 16gadīgu grūtnieci(kas joprojām IR un BŪS grūtniece turpmākos ~6 mēnešus, starpcitu), un visur-čurājošiem suņiem.

 Vienkārši ir tāda sajūta, ka Latvijā es varēju būt, kas es esmu un citi to pieņēma, bet šeit - nē. Laikam jau tā ir viena no tām apmaiņas gada lietām, no kuras izbēgt nav iespējams. Nav jau šausmīgi slikti, vienkārši citādāk.

UN TAGAD PATS GALVENAIS -------

 Man sestdien, 13.novembrī, ir YFU pasākums, kur būs jātaisa kaut kāds latviešu nacionālais ēdiens, un man nav ne mazākās nojausmas, ko lai taisa!!! Lūdzu, lūdzu, iesakiet kaut ko. Būtu labi, ja tas būtu kaut kas tāds, ko var ēst neuzsildot. Un, lūdzu, nekādus cūkas šņukurus vai speķi, vai aknu pastēti, vai šprotes :D Ir kaut kas tāds, ko tāda nulle ēst gatavošanā kā es varētu uztaisīt, un citi to ēstu bez vemšanas? Labi, tas var arī nebūt nacionālais ēdiens, bet vienkārši kaut kas, ko mēs ikdienā Latvijā ēdam. Varētu pamēģināt rosolu uztaisīt, bet viņš pārāk ļoti pēc vēmekļiem izskatās... Es zinu, ka jums smadzenes šitajās lietās strādā labāk nekā man, tāpēc HELP!!!