Vairākas reizes pārrakstot līdzi ņemamo lietu sarakstu, esmu beidzot nonākusi punktā, kas saucas Miers. Čemodāns lēnām tiek piepildīts, un jau rīt no rīta es došos divu nedēļu garā atpūtā (no atpūtas) uz savām otrajām mājām - Arizonu.
Pilnīgi noteikti sajūta ir tāda nereāla. Tiem, kas te iemaldījušies pirmo reizi, varu īsumā pateikt, ka tieši pirms sešiem gadiem es devos vienu gadu ilgā apmaiņas programmā uz ASV, Arizonas štatu, kur dzīvoju amerikāņu ģimenē, kuru pirms tam nepazinu, un mācījos vietējā vidusskolā. Gada laikā (jeb, godīgi sakot, jau pirmās nedēļas laikā) satuvinājāmies tik ļoti, ka tagad bez domāšanas šo ģimeni saucu par savu otro ģimeni, un visas pārējās apmaiņas skolnieces, kas pie viņiem dzīvojušas šo gadu laikā, - par savām māsām. Attālinātām, ģeogrāfiski tālu novietotām māsām.
Gada laikā mana ģimenīte pilnīgi noteikti parūpējās par to, lai es ASV justos kā mājās, iepazīstinot ar vietējām nodarbēm, cilvēkiem un kultūru, vedot ekskursijās un nekad nenovērtējot mani kā mazāk svarīgu ģimenes sastāvdaļu. Tas droši vien arī ir iemesls, kāpēc tagad man ir sajūta, ka braucu uz mājām, nevis ekskursijā.
Vispirms gribu pateikt paldies visiem lasītājiem, kas manu blogu cītīgi apmeklēja pirms pieciem-sešiem gadiem - jūs bijāt super auditorija! Visiem pārējiem - pirmkārt, čau. Otrkārt, varbūt būs grūtāk uzķert manis rakstīto, ja nebūsiet lasījuši manus to laiku piedzīvojumus, jo tie ietver diezgan... specifiskas personības. :D BET jebkurā gadījumā - laipni gaidīti iekš šī bloga, neskatoties ne uz ko.
Kas mainījies pa šiem gadiem?
Pilnīgi noteikti sajūta ir tāda nereāla. Tiem, kas te iemaldījušies pirmo reizi, varu īsumā pateikt, ka tieši pirms sešiem gadiem es devos vienu gadu ilgā apmaiņas programmā uz ASV, Arizonas štatu, kur dzīvoju amerikāņu ģimenē, kuru pirms tam nepazinu, un mācījos vietējā vidusskolā. Gada laikā (jeb, godīgi sakot, jau pirmās nedēļas laikā) satuvinājāmies tik ļoti, ka tagad bez domāšanas šo ģimeni saucu par savu otro ģimeni, un visas pārējās apmaiņas skolnieces, kas pie viņiem dzīvojušas šo gadu laikā, - par savām māsām. Attālinātām, ģeogrāfiski tālu novietotām māsām.
Gada laikā mana ģimenīte pilnīgi noteikti parūpējās par to, lai es ASV justos kā mājās, iepazīstinot ar vietējām nodarbēm, cilvēkiem un kultūru, vedot ekskursijās un nekad nenovērtējot mani kā mazāk svarīgu ģimenes sastāvdaļu. Tas droši vien arī ir iemesls, kāpēc tagad man ir sajūta, ka braucu uz mājām, nevis ekskursijā.
Vispirms gribu pateikt paldies visiem lasītājiem, kas manu blogu cītīgi apmeklēja pirms pieciem-sešiem gadiem - jūs bijāt super auditorija! Visiem pārējiem - pirmkārt, čau. Otrkārt, varbūt būs grūtāk uzķert manis rakstīto, ja nebūsiet lasījuši manus to laiku piedzīvojumus, jo tie ietver diezgan... specifiskas personības. :D BET jebkurā gadījumā - laipni gaidīti iekš šī bloga, neskatoties ne uz ko.
Kas mainījies pa šiem gadiem?
- Šī brauciena iespaidā esmu pārtaisījusi savu blogu, beidzot pievienojot arī bildes un garumzīmes, woohoo :D
- Esmu izlūrējusi Desert Edge High School (manas skolas) mājaslapu un atklājusi, ka tikai divi no maniem skolotājiem vēl joprojām tur strādā - angļu valodas skolotāja Ms.Nilsson ir apprecējusies, bet trakā fitnesa beibe Ms.Benhke joprojām ir ņipra un vada sporta nodarbības.
- Mana amerikāņu māsa, vienaudze Bria ir padarījusi fantastisku darbu, audzinot mazo Aubree, kas viņai piedzima gadā, kad es dzīvoju ASV.
- Brias skolas draugs Brūss ir kļuvis par sievieti un tagad saucas Aubrey
- Mišela (mana American Mom) nopirkusi jaunu māju, kas ir tik jauna, ka pat Google Maps tās adreses vietā ir vienkārši tukšs lauks, tuksnesis
- Lielākā daļa manu skolas draugu ir pārvākušies uz citiem štatiem
- Mazais suncītis Pixie (taksis, kas sačurāja visus paklājus) ir nonācis labākos medību laukos, un otrs suns Bella arī vairs ar viņiem nedzīvo. Tā vietā mājās ir cits suns.
- Abi vecvecāki - Mišelas vecāki - joprojām ir ņipri un dzīvelīgi. Nevaru sagaidīt, kad viņus satikšu!
Tas tā īsumā viss. Pirms nedēļas Bria uzrakstīja man, Šarlotei (francūzietei) un Hannai (norvēģietei), vai mēs labāk gribētu braukt roadtripā uz Kaliforniju vai Lasvegasu. Es un Šarlote nobalsojām par Kaliforniju, un jau nākamajā dienā Mišela paziņoja, ka ir rezervējusi mums viesnīcu uz 4 dienām tur! Nice. Lasvegasa arī nebija nemaz tik sūdīgs variants, bet mēs tur jau esam bijušas (un bija FANTASTISKI) un pa lielam vienīgais, ko tur var darīt, ir atstāt visu savu naudu automātos - jo mums visām jau ir 21 gads vai vairāk (izņemot Hannu, bet viņa laikam dabūs savas māsas ID karti, haha). Protams, Lasvegasa ir vienreizēja un otrreiz es pavisam noteikti tur kādreiz gribu aizbraukt, tomēr Kalifornija ir plašāks jēdziens, un, pārlasot savu blogu un atceroties mūsu pirmo tripu uz turieni, man vienkārši vairs nebija šaubu, ka gribu tur atgriezties šovasar.
Visādi citādi - esmu gatava braukt. Mans maršruts ir pavisam vienkāršs: no Rīgas pa taisno uz Ņujorku un tad uz Fīniksu. Tā kā tiešos lidojumus no Rīgas uz Ņujorku izpilda aviokompānija Uzbekistan Airways, esmu nedaudz neziņā par to, cik kvalitatīvs un patīkams varētu būt lidojums, bet tam šobrīd ir samērā maza nozīme. Kaut gan pirms nedēļas jau sazinājos ar AirBaltic un noskaidroju, ka ar ēdināšanu un komfortu visam jābūt vislabākajā kārtībā. Lai nu kā - galvenais ir nonākt galamērķī. Turklāt, ņemot vērā pēdējā laika notikumus Eiropā, esmu priecīga, ka nav jālido caur Vāciju, Franciju vai kaut ko tamlīdzīgu. Mazums kāds izdomā atkal kaut ko uzlaist gaisā vai pabraukāties ar kravas mašīnu. Tālāk no Ņujorkas uz Fīniksu jau došos ar citu aviokompāniju un beigu galā, izlidojot no Latvijas 10:00 un esot ceļā kopā 22 stundas, galamērķī nonākšu tās pašas dienas 21:00. Paldies, laika joslas.
Neesmu pārliecināta, cik bieži varēšu te kaut ko uzrakstīt, jo nezinu situāciju ar internetiem, bet centīšos pēc iespējas biežāk un smalkāk, lai man nav katram viens un tas pats jāstāsta pēc tam vacapos un feisbukos. Lai nu kā - veiksmīgus lidojumus man, brīnišķīgas divas nedēļas jums - tiekamies kaut kad drīzumā! Cheers!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru