Līdz ar Kalifornijas brauciena beigām parādījās sajūta, ka ir pienākušas beigas visam manam atvaļinājumam Amerikā. Sajūtu paspilgtināja fakts, ka Šarlote jau svētdien no rīta devās mājās.
Tomēr starp Kaliforniju un asaru pilno rītu vēl bija sestdiena. Uzdevums #1 šajā dienā bija sakārtot māju, uzdevums #2 bija iziet ārā - pastaigā pa rajonu. Tā kā mājā bijām seši cilvēki, ar kārtošanu problēmu nebija, un pusstundas laikā viss spīdēja un laistījās. Taču mans un Šarlotes plāns iziet ārā, lai apskatītu rajonu un uzņemtu bildi ar mani maikā ar uzrakstu "Es ♥ Purvciemu" diezgan pamatīgi izgāzās, jo izrādījās, ka +44 grādu karstums un tieši saules stari diezgan ātri var nogurdināt. Rezultātā pēc 10 minūtēm ieradāmies atpakaļ mājās apdegušas un nosvīdušas, BET abi mērķi tika sasniegti. Drīz pēc tam turpinājām gatavoties vakarā gaidāmajai ikmēneša spēlei Bunco, kas izpaudās kā aizbraukšana uz Walmart un iepirkuma ratiņu piekraušana ar ne tām veselīgākajām lietām. Kā galvenais cienasts galdā tika krauts 2 metrus garš (nepārspīlēju) sendvičs.
Ap 18:00 sāka ierasties ciemiņi - Mišelas draudzenes un draudzeņu draudzenes -, visi paēda, padzēra un bija gatavi uzsākt spēli. Princips pavisam vienkāršs - trīs galdi, pie katra četri cilvēki. Tie divi, kas sēž viens otram pretī, ir viena komanda. Kopā ir seši raundi, kas jāatkārto četras reizes, katrā raundā ripinot trīs metamos kauliņus un cerot, ka vismaz viens no tiem rādīs attiecīgo ciparu. Grūti izskaidrojama, bet viegli saprotama spēle, kuras rezultātā var laimēt līdz pat 50$, jo katrs dalībnieks pirms spēles sākuma kopējā bankā ieliek noteiktu summu. Man pietika ar diviem raundiem, lai visu atsauktu atmiņā un pilnībā nodotos spēlei. Beigās, protams, neko nevinnēju, taču priecājos par Šarloti, kas kopā vinnēja ap 20$ (ja nemaldos) un pašā vakara izskaņā uzsauca savām māsām supergaršīgus Oreo cepumu kokteiļus no Jack In The Box ieskrietuves. Vakaru noslēdzām ar daudz kalorijām, atsalušām smadzenēm (kokteiļa dēļ) un Šarlotes čemodāna kravāšanu (kas aizņēma 10min).
Pēc veselām četrām stundām miega cēlāmies un vēlāmies uz lidostu. Kaktusi saullēktā izskatās gandrīz tikpat fantastiski kā saulrietā. Ieradāmies samērā laicīgi, Šarlote pat paspēja paēst brokastis lidostā un pasūtīt, viņasprāt, negaršīgu kafiju, ko pēc tam atdeva man, jo man garšoja. Kaut kādā nezināmā sakarā izrādījās, ka viņas biļete ir biznesa klasē, kas garantēja lielisku sēdvietu. Tad nu negribīgi atvadījāmies un apsolījāmies satikties pēc diviem gadiem kaut kur Eiropā (laikam esam ieviesušas tradīciju). Joprojām nenormāli priecājos par mūsu lēmumu pirms sešiem gadiem pieņemt vēl vienu apmaiņas studentu mūsu ģimenē, jo Šarlote tiešām ir tik nereāli superīgs cilvēks. Turklāt tagad ir viņas kārta apciemot mani Rīgā, jo pie viņas Francijā jau es esmu bijusi, hehe.
Pēc lidostas devāmies mājās ar domu pagulēt kādu stundiņu, bet es zināju, ka jutīšos kā izdirsta jāņoga pēc tam, tāpēc izmantoju to laiku, lai papļāpātu ar savējiem Latvijā un izmazgātu matus. Ap pusdienlaiku devāmies nu jau citā braucienā - šoreiz ciemos pie YFU viesvecākiem, kas šogad pie sevis mājās uzņēmuši džeku no Somijas. Mišela joprojām darbojas YFU kā uzticības persona ģeogrāfiski tuvajiem Arizonā izmitinātajiem ārzemju studentiem, tāpēc viņas pienākumos ietilpst šo studentu apciemošana ik pa laikam. Viesvecāki visnotaļ pozitīvi cilvēki - turīgs geju pāris, kuriem pašiem savu bērnu nav, tāpēc lutina apmaiņas studentus. Somijas džeks gan tāds netipisks soms - šausmīgi runīgs, plēš jokus un čakarē visiem smadzenes - un viņš savu apmaiņas gadu ir sācis tikai pirms 2 nedēļām. :D Nu neko, izglītoju viņu par Latviju, apēdu pretīgu lakricu, un tad jau devāmies prom - šoreiz uz Scottsdale Fashion Square jeb kārtējo lielveikalu. Norvēģiete Hanna gribēja fiksi ieskriet vienā veikalā, turklāt viņa un Mišela pirms izbraukšanas nebija neko ēdušas, tāpēc lielveikals ļoti labi apvienoja šīs divas vajadzības. Rezultātā es beidzot atradu jaunu naudas maku un auskarus uz nereālām atlaidēm.
Mājās bijām samērā vēlu, jo brauciens no lielveikala uz mājām bija ilgāks par stundu. Nedaudz paspēlējos ar Brias piecgadīgo meitiņu, kurai nezin kāpēc es baigi patīku. Šo divu nedēļu laikā būsim izspēlējušas vairāk spēļu nekā es visas savas dzīves laikā, bet, lai arī neesmu traks mazu bērnu cienītājs, sūdzēties nevaru, jo viņa ir tiešām sakarīgs sīcis.
Ceturtdienas pēcpusdienā Bria bija pazaudējusi savas mašīnas atslēgas un līdz pat svētdienas pēcpusdienai nebija tās atradusi, Galu galā tās tika atrastas miskastē, maisiņā pie pagalmā savāktajiem suņu sūdiem.
Šodiena, pirmdiena, bija diena, kurā tiešām nekas nenotika. Mišela bija darbā, es lasīju grāmatu, runājos ar Kristenu, un ap sešiem vakarā aizbraucām paēst vakariņas meksikāņu restorānā, kurā pierijos tik ļoti, ka atlikušo vakaru līdz pat šim brīdim pavadīju mētājoties gultā. Tagad mētājos uz zemes, jo kompja lādētājs nesniedzas līdz gultai.
Kopš piektdienas vakara man nereāli sāp galva, un man jau ir izbeigušies gandrīz visi iespējamie iemesli, kāpēc tas tā ir. Kā pēdējais ir palicis tas, ka šeit visur ir kondicionieri, jo ārā ir nežēlīgs karstums. Līdz ar to visu laiku sanāk staigāt starp nogurdinošo karstumu un mākslīgo vēsumu. Varbūt tāpēc. Vairs jau arī nav nozīmes, jo nekādu lielo plānu vairs atlikušajām dienām nav.
Rītdiena būs pēdējā pilnā diena Arizonā. Mišelai īsā darba diena, vakarā vakariņas ar vecvecākiem. Trešdienu Mišela paņēmusi brīvu, un pagaidām mēs apsveram iespēju aiziet uz kino un noskatīties Sausage Party. Mana lidmašīna izlido pusnaktī, bet Hannas - ap 22:30, tāpēc ļoti veiksmīgi varēsim tusēt pa lidostu vairākas stundas no vietas. Šodien no JetBlue saņēmu e-pastu, ka lidostā jāierodas laicīgi, jo gaidāmas garas rindas pie drošības pārbaudes. Man liekas, ka viņi melo, jo tādu pašu e-pastu saņēmu pirms lidojuma no Ņujorkas uz šejieni, un rinda uz drošības pārbaudi bija īsākā, kādu esmu redzējusi, neskaitot Rīgas lidostu, kur aizpagājušās ceturtdienas rītā bija tieši nulle cilvēku pirms manis. Arlabunakti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru