GADS ARIZONĀ

   Kārtīgi pagulējušas un paēdušas, sēdāmies mašīnā un nodevām sevi kaitinošam braucienam uz Losandželosu. Nebija jau tā, ka braucām uz dullo un nezinājām, ka Losandželosas satiksme ir vienkārši briesmīga, bet nebijām arī plānojušas 80% dienas pavadīt mašīnā. Tomēr sūdzēties īsti nevar, jo, neskatoties uz ilgstošu sēdēšanu, pa ceļam tik un tā daudz ko redzējām.

   Pirmais mērķis bija Holivudas bulvāris, ko salīdzinoši ātri arī sasniedzām. Apskatījām slaveno Walk of Fame zvaigžņu grīdu, uz tām guļošos bezpajumtniekus, kā arī par slavenībām un filmu tēliem pārģērbušos indivīdus. Kad apspriedām, kur varētu būt tuvākais Urban Outfitters veikals, norādes uz to mums pasniedza Kapteinis Amerika, bet galu galā veikalu atradām vēlāk – pašas saviem spēkiem. Kopumā varētu teikt, ka, neskaitot zvaigžņoto grīdu, šī vieta man atgādināja neizdevušos Lasvegasas pakaļdarinājumu – un tas vienlaikus gan ir, gan nav kompliments. Paēdām pusdienas restorānā, kura nosaukumu paspēju aizmirst jau pirms ieiešanas tur iekšā, un no attāluma uzmetām acis vecajai, labajai Holivudas zīmei.

   Nākamā pietura bija jau iepriekš minētais Urban Outfitters apģērbu veikals, kurā vienīgā normālā lieta par sakarīgu cenu bija šampūns. Pēc tam sagribējām izmēģināt Vintage T-kreklu veikaliņu, kurš no ārpuses izskatījās lēts, bet cenu birkas pierādija, ka mūsu pareģojums bija nepareizs. Pilnīgi droši un bez jebkādas pārspīlēšanas varu teikt, ka maikas, ko Latvijas humpalās var nopirkt par 50 centiem vai mazāk, šeit bija pieejamas sākot no 85 dolāriem līdz pat 200. Nevis vienkārši vecas, lietotas maikas, bet NETĪRAS, vecas, lietotas maikas. Pa 85 dolāriem. Es to sauktu par sūdīgu biznesa plānu, bet izskatās, ka Losandželosā kaut kas tāds tīri labi darbojas.

   Pēc tam, pateicoties Šarlotes vēlmei pēc indiāņu preču veikala, dabūjām pamatīgi izbraukāties pa kalnaino Losandželosas daļu, pa ceļam ievērtējot fantastiskās ainavas un jocīgās ielas. Galamērķi sasniedzām 17:12 – precīzi 12 minūtes pēc veikala slēgšanas.  Protams, otrs indiāņu veikals bija stundas attālumā, tomēr patīkams bija mūsu pārsteigums, kad sapratām, ka tas atrodas tieši Venice Beach – pludmalē, par kuru es pirms sešiem gadiem teicu, ka otro reizi atgriezīšos savā medusmēnesī. Nebija gluži medusmēnesis, bet patīkami tāpat. Mūsu starpā bija klusā noruna, ka šo divu nedēļu laikā visas uztaisīsim tetovējumus, tomēr galu galā norvēģiete Hanna bija vienīgā, kas to reāli arī izdarīja. Šarlote pārdomāja, Mišela neatrada nevienu dizainu, kas viņai patika, bet es vienkārši nospriedu, ka 80 dolāri + obligātā dzeramnauda pie jocīga džeka Losandželosā vienkārši nav manā stilā, kā arī nebija noskaņojums noraut kādu hepatītu. Labi, nē, tas salons bija samērā sakarīgs, bet pats tetovētājs, lai arī uzzīmēja ideālu skici manam potenciālajam nākotnes tetovējumam, tomēr neviesa manī uzticību. Savu ietaupīto naudu novērtēju tikai nākamajā dienā, kad Temeculas lielveikalā uzskrēju Vans veikalam, kurā, protams, bija nereālas atlaides.

   Anyway, kamēr Hanna tetovējās un Mišela viņu pieskatīja, es un Šarlote izmetām loku pa pašu pludmali ar galveno mērķi – atrast tualetes. Mērķis tika sasniegts, tomēr vēl joprojām nebija noskaņojuma noraut kādu sērgu, tāpēc izdomāju paciesties. Sagaidot saulrietu Klusā okeāna krastā, sāka burkšķēt vēderi, bet gribējām vēl aizbraukt uz Santa Monica pier, lai tumsā apskatītu smukās gaismiņas, bet, protams, iesprūdām ielas vidū, sēžot mašīnā, jo visapkārt klīda tūkstošiem cilvēku, jo tikko bija beidzies kaut kāds mistiskais koncerts. Rezultātā izbesījāmies, gandrīz notriecām pāris čuvakus, un braucām ēst. Arī brauciens no Losandželosas atpakaļ uz Temeculas viesnīcu bija kaitinošs, jo satiksme te ir tik sūdīga, ka pat vienpadsmitos vakarā ir korķi. Uz maģistrāles.

   Pusnaktī bijām viesnīcā, atslēdzos ap vieniem, pamodos pusdeviņos, iegāju dušā, tad abas ar Šarloti nogājām lejā paēst brokastis un, kad uznācām augšā, Mišela paziņoja, ka pēc 45 minūtēm brauksim ēst brokastis ar viņas brāli.  Šitas gājiens apčakarēja manu kuņģi uz atlikušo dienu, bet bija forši satikt Braienu un viņa sievu pirms braukšanas atpakaļ uz Arizonu. Noskaidrojām, ka, lai nokārtotu tiesības Arizonā, ir vajadzīgi veseli 25 dolāri.

   Pēc foršajām brokastīm vēl piestājām jau iepriekš minētajā Temeculas lielveikalā, kurā man pāris reizes atkārās žoklis no zemajām cenām, tomēr atturēju sevi no nevajadzīgiem pirkumiem un atlasīju tikai to, par kuru visas iekšas kliedza, ka VAJAG.

   Jāpiebilst, ka lielveikala vietā bija plānota diena Huntington pludmalē, tomēr Hannas tetovējuma un Mišelas noguruma dēļ izlēmām, ka labāk vienkārši braukt laicīgāk mājās. Rezultāts ir tāds, ka šobrīd esam apmēram pusceļā uz Fīniksu, tuksneša vidū, un man palika tik garlaicīgi, ka izdomāju uzrakstīt bloga ierakstu, lai vēlāk, kad būsim mājās un pie interneta, varētu to publicēt.

   Tas apmēram būtu viss. Sestdienas plānā ir mājas sakopšana, tad 18:00 pie mums mājās norisināsies ikmēneša spēle Bunco, kuru pa šiem gadiem jau esmu aizmirsusi un atceros tikai faktu, ka ciemos atnāk padsmit cilvēki, ir daudz paikas, un var laimēt naudu. Svētdien jau agri no rīta Šarlote dodas atpakaļ uz Franciju, tad pirmdiena kaut kāda mistiskā diena bez jebkāda plāna pagaidām, otrdienas vakarā vakariņas ar vecvecākiem, bet trešdien abas ar Hannu jau lēnām dosimies māju virzienā – vispirms uz otru Amerikas krastu, un tad jau tālāk pa savām valstīm.

   Vajadzētu biežāk sēdēt nekurienes vidū mašīnā un rakstīt blogu. Vieglāk rakstās – nav nekā, kas novērstu uzmanību, izņemot Mišelas lamāšanos par stulbiem cilvēkiem ik pēc piecām minūtēm.