Pēc gulētām precīzi divarpus stundām piebeidzu čemodāna kravāšanas priekus, iztriecu rīta kafiju un sava profesionālā eskorta pavadībā (mamma un Kristens) devos uz tāltālo lidostu Rīga. Parunājoties ar drošības darbinieku, apliecināju, ka neplānoju uz štatiem vest ieročus, pēc tam parunājos ar citu lidostas lēdiju, kas, šķiet, nebija sajūsmā par strādāšanu sešos no rīta (nevar jau viņu vainot, bet kaut samākslotu pieklājību jau varēja izrādīt). Paķēru topmaizi un drīz pēc tam jau sēdos lidmašīnā.
Visas iepriekšējās šaubas par mistisko Uzbekistan Airways izgaisa diezgan ātri - līdz ar pirmo maltīti, kas bija liela kaste ar vistiņu, rīsiem, mērci, dārzeņiem, maizīti, gaļu, sieru, kūku un tēju. Ietrāpīju arī ļoti interesantā sēdvietā - pa kreisi no manis atsaucīgs igauņu pāris, bet pa labi - džeks no Lietuvas. Varētu būt, ka gribējās no stjuartiem sagaidīt saprotamu angļu valodu, bet, tā kā krievu valoda man arī gluži nulle nav (izrādās), tad jau varēju sazināties kā jēdzīgai sociālai būtnei pienākas.
Pēc nolaišanās Ņujorkā un pirmajiem soļiem lidostas telpās, degunā iesitās tā Amerikas smarža, kura varbūt dzīvo tikai manā galvā, jo nevienu citu nekad neesmu dzirdējusi sakām, ka Amerikai ir smarža.
Visādi citādi - kontrasts starp laipno Rīgas lidostas lēdiju un visparastākajiem darbiniekiem šeit ir diezgan... pamanāms. Biju jau aizmirsusi, kā ir, kad darbinieki smaida :D Un pamazām jāpierod atkal pie tā, ka jebkurš ar jebkuru pēkšņi vienkārši sāk runāt par kaut ko. Piemēram, tieši šobrīd man pretī sēdošā tante uzsāka sarunu ar random sievieti par viņas bērniem. Un vēl es beidzot atkal sajutos kā minoritāte visu šo krāsaino cilvēku barā. Un es apbrīnoju, kā šitās milzīgās lidostas vispār spēj tik veiksmīgi funkcionēt. Un vēl man gribas ēst. Un vēl divas stundas līdz lidojumam. Un runīgā tante diezgan fiksi nomainīja sarunas tematu no bērniem uz ISIS. Lieki piebilst, ka sieviete, ar ko viņa runā, ir ar lakatu galvā.
Neticu, ka vairs tikai septiņas stundas līdz Arizonai - wuuuhuuu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru