GADS ARIZONĀ

   Tikko norunāju ar mammu gandrīz 4 stundas skype un esmu baigajā sajūsmā, ka vēl māku runāt latviski. Vispār uzreiz garīgais paceļas, kad sāku latviski runāt. Tieši runāt, nevis rakstīt.

   Nu tā. Pēdējās dienās nekas tāds īpaši daudz nav noticis, izņemot to, ka šodien ir 3 mēneši, kopš neesmu Latvijā.

   Tāpēc izdomāju, ka vajag uzrakstīt tādu +/- kopsavilkumu par pirmajiem 3 mēnešiem.

  Sāksim jau ar to, ka esmu pateicīga savai šejienes ģimenei, ka viņi jau pirmajās nedēļās mani iepazīstināja ar lielāko daļu no šejienes restorāniem un veikaliem. Uzreiz tāda sajūta, apziņa, ka zinu +/- kas un kur ir.

   Atceros, ka YFU sanāksmē (Latvijā, 1 mēnesi pirms izbraukšanas) tika runāts, ka pirmie 2-3 mēneši esot visgrūtākie. Par sevi es varu teikt tikai vienu vārdu - NĒ. Nu, protams, uznāk tādi kaut kādi atmiņu brīži, kad liekas, bāc, nu kāpēc es te atbraucu. Ja būtu Latvijā, tad es tagad darītu to un es šito... Bet tas ļoti ātri pāriet. Man vēl ir pietiekoši smadzeņu, lai aptvertu, ka es taču BŪŠU atpakaļ Latvijā, un būs man atkal tās Purvciema ielas un ziema, un latviešu valoda.

   Tagad liekas tā nereāli, ka es tiešām kaut kad varētu būt atpakaļ Latvijā. Tik stulbi izklausās, bet nu jā...

Runājot par šejieni... salīdzināšu nedaudz ar Latviju.

Cilvēki ir 944376 reizes atvērtāki, draudzīgāki un izpalīdzīgāki. Dažreiz tas krīt uz nerviem, bet Latvijā droši vien būs grūti pierast, ka veikala darbinieki nesveicinās un nejautās, kā iet.

Šeit tas ir tā pilnīgi normāli, ka uz ielas pienāk klāt nepazīstams cilvēks un sāk runāties vai vienkārši uzsmaida. Ir tā, ka jebkuram var iet klāt un jautāt kaut ko. Kopumā gaisotne tāda pozitīvāka liekas. Latvijā man gan jau visi liksies tik.. vienkrāsaini. Jo te reāli balto cilvēku gandrīz nav. Pārsvarā ir meksikāņi, kas ir tādi diezgan tumši un afro-amerikāņu arī diezgan daudz.

Zinu, ka daudziem interesē par cenām utt...Nu te ir tā, ka apģērbi/apavi, it sevišķi to "kruto brendu" ir ļoti lēti. Telefoni/fotoaparāti, karoč - tehnika, arī ir lētāka. Vienīgi pārtika ir dārga.

Tā kā dzīvoju netālu no Fīniksas, tad zinu, ka te ļoti bieži ir visādi koncerti. Nesen kaut kad bija Green Day koncerts. Tad vēl bija John Meyer un Owl City. Nu tā. Veikali un vispār viss liekas tāds liels - plašākas ielas, ietves, viss.. Visas ēkas te vairāk ir plašumā nevis augstumā. Nu ok, Fīniksā, protams, ir dažas tādas augstākas mājas, bet principā 1 stāva ēkas ir vispopulārākās. Mana skola arī aizņem baigo platību. Aktu zāle(saucas Auditorium) ir vispār atsevišķa ēka... + milzīgs sporta laukums. Futbola (amerikāņu), futbola (normālā), beisbola un vēl tur kaut kādi laukumi. Viss baigi izplānots un vispār tā forši.

Skolā baumas izplatās nenormālā ātrumā. Ja kāds kaut ko dzirdēs, nākamajā dienā par to visa skola runās. Ja esi exchange students, it sevišķi, ja tevi ir zilas acis, tad visi būs baigajā sajūsmā par tevi un nāks klāt runāties.

Tā vispār grūti aprakstīt visu šeit notiekošo, jo man principā tā tagad ir ikdiena. Un vispār pašam tas viss ir jāizdzīvo, lai saprastu. Zinu, ka daudzi par mani ierēc un nesaprot, kāda jēga man bija vispār braukt uz šejieni, ja gada laikā tik daudz ko iekavēšu Latvijas skolā utt. Nu jā, tikai gribēju pateikt, ka man pie vienas vietas, ko tāda veida cilvēki domā, jo reāli šitas gads... dod/dos tik daudz! Es pat nezinu, kā lai to pieraksta, bet esmu baigi priecīga, ka beigās nenoraustījos un tomēr atbraucu uz šejieni.

Mišela jau teica, ka abas viņas iepriekšējās apmaiņas studentes (viena no Vācijas, otra no Dānijas) esot ļoti izmainījušās tā gada laikā. Un man jau liekas, ka es arī esmu mainījusies. Pirmkārt jau es eju gulēt vidēji 11 vakarā (agrāk normāli bija iet gulēt ap 2 naktī un pēc tam mosties 5 no rīta, lai izpildītu mājasdarbus) Bet nu ne tikai tādā ziņā.. vienkārši man liekas, ka man nedaudz ir domāšana mainījusies - uz labo pusi.

Pie angļu valodas esmu tā pieradusi... līdz ko beidzu ar kādu runāties skype, tā es domās automātiski pārslēdzos uz angļu valodu. Atceros, ka sākumā nācās piespiest sevi domāt angliski, bet tagad tā pat ir vieglāk. Ja sapņoju, tad parasti sapņoju angliski.

Lai nu kā, es pirms atbraukšanas uz šejieni, protams, nezināju, ka šī gada laikā nāksies pārvākties uz citu māju un ka mana māsa paliks stāvoklī. Bet tur jau tas prikols, ka, līdz ko ierados šeit, mani uzreiz pieņēma kā savējo un tādas ikdienas lietas uzreiz kļuva par tik pašsaprotamām... Par to es būšu mūžīgi pateicīga savai viesģimenei. Protams, ir kaut kādi ikdienas strīdi utt, bet tas tik ātri aizmirstās! Tāpat kā tagad no Latvijas neko sliktu neatceros, atmiņas palikušas tikai tās labās.

Grūti iedomāties, ka Latvijā nav tāda Subway, Panda, Taco Bell... bāc, ko es bez viņiem darīšu?! 

Labi, man bija baigā ideja uztaisīt tādu gigantisko ierakstu, bet visu laiku aizmirstu, ko gribu rakstīt!

Tagad tuvojas vēl vieni svētki, ko Latvijā nesvinam - Thanksgiving jeb Pateicības diena. Laikam būs tāda pārēšanās ģimenes lokā. Tajā pašā dienā (25.nov.) Benam ir dzimšanas diena - paliks 18 gadi.

Sestdien būs tas International Potluck, jeb YFU kārtējā sanāksme, kur katrs nesīs kādu savas valsts ēdienu. Ar mammu nonācām pie galējā lēmuma - taisīšu to kūciņveidīgo lietu, ko laikam sauc par saldo bruneti. Nu gan jau sapratāt. Diez ko latviski laikam nav, bet negribējās savu valsti apkaunot ar cūkas šņukuri vai kaut ko tamlīdzīgu. Vajadzēja izdomāt kaut ko tādu, ko var ēst aukstu + nevajag daudz sastāvdaļas + nav čakars, lai uztaisītu. Tā ka cerams, ka man sanāks labi. Jo ēst gatavošanā esmu tikpat laba kā ledusskapja remontēšanā jeb - nulle.

Nu ko, tad jau veiksmi man.

Tiekamies nākamreiz, kad man būs vairāk ko teikt.

Tagad blogs tāds "par neko" - vienkārši atskaitīte. :)

čau