GADS ARIZONĀ

Tagad jau otrie lielie svētki piedzīvoti. Pirmie bija Helovīni, tagad Pateicības diena. Tā vienmēr ir novembra pēdējā ceturtdiena. Piektdiena pēc tam arī vienmēr ir brīva. Mūsu skolā brīva bija arī trešdiena.

Tad nu jā, ceturtdien pamodos un bija baigais slinkums kaut ko darīt, tāpēc sēdēju savā istabā un lasīju grāmatu. Otrā grāmata, ko esmu angliski izlasījusi. Pirmā bija Frankenšteins 7.klasē. Nu ir bijuši vēl vairāki mēģinājumi pirms tam, kad kādā 6.klasē gribēju lasīt Burvis no Oza zemes (pēc pirmās lappuses sapratu, ka būs garlaicīgi) un pagājušajā gadā, kad skolā vajadzēja lasīt grāmatu, un es izvēlējos P.S. I Love You, bet beigās nošmaucos un vienkārši noskatījos filmu

.

Ups, novirzījos no tēmas. Tātad Pateicības diena... nu, svinējām pie Mišelas brāļa mājās. Viņiem ir tik superīga māja. Man ļoti patīk braukt uz turieni, jo tas ir kādas pusstundas brauciens, kura laikā braucam cauri tādiem mīlīgiem lauku rajoniem, kur ir zirgi utt. Tā forši.

Mišelas brāli sauc Braiens, un viņš ir kretīns. Viņš domā, ka viņam vienmēr ir taisnība un ka viņam ir perfekta dzīve, perfekti bērni utt. Nevienam tā īsti viņš nepatīk... Ir bijušas daudz runas par viņu un visādas ģimenes problēmas, kuras te nav jēgas rakstīt. Īsāk sakot - man viņš arī diez ko nepatīk.

Viņam ir sieva Dženija un bērni - Alekss (11 g.) un Austins (14 g.). Tie gan ir forši. Pilnīgs pretstats Braienam.

Tad nu bija mums vakariņas 7 cilvēku kompānijā. Mišelas (un Braiena) mamma svinēja Teksasā, bet tētis pēdējā brīdī paziņoja, ka svinēs pie draudzenes. Viena lieta, ko neesmu pieminējusi - pensionāri ASV normāli bliež :D Iet uz randiņiem, trenažieru zālēm utt. Pensijas jau arī tīri tā neko šiem te ir.

Pateicības dienas vakariņas === ideālas! Protams, tītars (dievīgs) un vēl kādi 10 dažādi ēdieni. Pierijos. Mēs 6 ēdām pie galda, Braiens - dīvānā.

Tad bija tradicionālā Thanksgiving futbola spēles skatīšanās TV, no kuras es neko nesajēdzu, protams. Joprojām domāju, ka amerikāņu futbols ir vistizlākais sporta veids. Pilnīgi kaut kāds bezsakars. Braiens ir baigais futbola fans, viņš fano par kaut kādiem Bears. Nezinu, kurš štats tas ir. Zinu tikai to, ka Arizonai ir Cardinals. Viņu ģimenē pat suņiem ir kakla siksnas ar Bears uzrakstu un logo.

Tad nu vakariņas pagāja tā mierīgi. Nekas ļoti īpašs jau nebija, vienīgi tā apziņa, ka tā ir Pateicības diena. Un tītars.

Pēc tam braucām mājās. Tā piektdiena pēc Thanksgiving tiek saukta par Black Friday. Būtībā tā ir diena, kad veikalos ir nenormālas izpārdošanas, un cilvēki nakšņo pie veikalu durvīm. Tad nu Briai gribējās aizbraukt uz lielveikalu. + Benam bija dzimšanas diena, tāpēc 21:15 izbraucām, savācām Benu no viņa mājām un braucām uz Arrowhead (lielveikalu, uz kuru parasti braucam). Tad nu Bria ar Benu tur stāvēja 2 stundas rindā, lai dabūtu 10$ dāvanu karti (jo veikals atvērās tikai pusnaktī). Ārā, kad noriet saule, ir ļoti auksti + tajā vakarā vēl bija vējš. Es netaisījos stāvēt tādā aukstumā kaut kādas sūda kartes dēļ. Kad piebraucām pie tā veikala, tur jau bija gara rinda, un Mišela tāda: Fuck no, there's no way I'm standing in that line! :D Un tad nu ar Mišelu divatā braucām pie viņas tēta mājās pasēdēt kādu pusotru stundu. Pa ceļam uz turieni pabraucām garām vienam veikalam, kur Bria gribēja dabūt telefonu (kurš Black Friday ir par velti), bet tur jau bija gara rinda, kurā cilvēki teltīs gulēja. Atgādināja to protestētāju apmetni pie Esplanādes.

Tad braucām atpakaļ uz Arrowhead... nu bļīn, visos manos mīļākajos veikalos tik daudz cilvēku bija, ka man pat palika vienalga par tām atlaidēm. Jo reāli, rindā pie kases vien ir jāpavada kāda stunda. + vēl ir rinda, lai vispār tiktu iekšā veikalā. Bria nopirka auskarus. Bens gulēja uz mīkstajiem krēsliem pie tualetēm, apsedzies ar Hello Kitty segu. Pēc tam planēja pa Arrowhead kā supermens, ar segu uz muguras.

Nu tā, bijām visi laimīgi, kad tikām no turienes ārā. Pa ceļam uz mājām iebraucām Jack In The Box, kur es paņēmu veselīgu ēdienu, dubulto čīzburgeru ar frī kartupeļiem un Dr.Pepper. Mājās bijām 2 naktī. Vēl TV paspējām paskatīties pēc tam. Rezultātā es aizgāju gulēt 4 no rīta.

Piektdienā pamodos 11 no rīta, kad Bria klauvēja pie durvīm, jautājot, vai es negribu ar viņiem braukt uz to veikalu, lai pamēģinātu viņai dabūt to telefonu. Es atteicos, jo nenormāli nāca miegs. Tad nu šiem viss izdevās - 600 dolāru telefonu dabūja pa 1$ (tas ir tas, ko es domāju, iepriekš sakot "nenormālas izpārdošanas") . Nesaprotu, kāda citiem jēga ir pa nakti nakšņot pie veikala durvīm, ja nākamajā dienā var vienkārši tur aizbraukt un bez rindas dabūt visu, ko gribi... bet nu labi...

Tad viņi (Mišela, Bria, Bens) atbrauca uz mājām, Bens aizgāja gulēt, bet mēs meiteņu kompānijā devāmies paēst pusdienas NYPD (New York Pizza Dept.) - picērijā. Pēc tam braucām uz mašīnu mazgātavu, tad Bria un Mišela aizgāja uztaisīt manikīru, es tikmēr gulēju mašīnā (īpaša vēlme pēc manikīra man nav, jo tāpat treniņos tas viss tiks sabojāts). Tad aizbraucām uz Starbucks, kur Mišela nopirka Ziemassvētku dāvanas priekš Idas un Danielas vecākiem - to pašu, ko es nopirku savai mammai. 

Un visbeidzot braucām mājās un neko nedarījām.

Vispār šitās Thanksgiving brīvdienas likās kā vesels brīvlaiks.

Esmu piefiksējusi to, ka es nejūtu, ka runāju angliski. Tagad rakstu latviski un ir grūti saprast, ka es jau vairāk kā 3 mēnešus visu laiku runāju angliski... ir tik nenormāli pierasts! + man angļu valoda tiešām sāk jukt ar latviešu... Iepriekš rakstīju par Thanksgiving vakariņām, uzrakstīju, ka ēdām turkiju, un nesapratu, kāpēc man te uzrāda, ka tajā vārdā ir kāda kļūda. Pēc tam atjēdzos, ka latviski tāda vārda vispār nav (angliski turkey = tītars, ja kāds nesaprata ;D). Visu laiku nākas piedomāt, lai latviski nerakstītu mēnešu un nedēļas dienas ar lielo burtu un neliktu komatu pirms "un" , kad to nevajag. Angliski viss kaut kā izklausās savādāk, vienkāršāk. Angliski ir vieglāk pateikt, kā jūties, ko domā utt.

+ Ceturtdien Facebookā izlasīju, ka Mirjam vairs neiet EHS (nebrīnos). Šiem sākumā bija 4 apmaiņas studenti, tagad 0. Cik neparedzami!

Vispār es tagad sāku apjēgt, ka esmu ASV.  Un ir tik grūti iedomāties, kā būs braukt prom no šejienes, jo tad jau vairs nebūs garantijas, ka atgriezīšos. Latvijā taču nav Starbucks [!!], Subway, Jack In The Box, Panda [!!!!!], Desert Edge HS, nav nekā no tā visa, kas man ir šeit. Tāpat kā šeit nav tā visa, kas ir Latvijā. Pēdējās nedēļās man ir tiešām, tiešām (tā pamatīgi) te iepaticies. Šodien aizdomājos, ka nebūs taču tā, ka atgriezīšos Latvijā un visi kontakti pārtrūks un es aizmirsīšu par šejienes cilvēkiem... Tāpat jau kaut vai caur Skype un Facebook sazināsimies.

Ida nākamvasar (2011.g) jūlijā brauks apciemot Arizonu. Man liekas, ka, līdz ko atgriezīšos LV, es sākšu krāt naudu, lai atbrauktu kaut kad ciemos. Nevaru iedomāties, ka jūnijā atvadīšos no viņiem un tad vairs nekad neredzēšu. Un Brias mazais taču arī augs... bāc, tik jocīgi paliek, ka sāk šitā domāt. Laikam bezjēdzīgi te kaut ko baigi rakstīt, jo pašam jāiziet tam visam cauri, lai saprastu. Bet ja man sākumā bija jocīgi pierast pie visa, kas šeit ir, tad tagad ir otrādāk - grūti iedomāties, kā ir, ja tā visa nav.

Nu labi, ja jau iesāku šito tēmu par visādām tādām lietām, tad uzrakstīšu beidzot par to, ko daudziem gribas zināt. Par sajūtām. Pats sākums - 11.augusts Rīgas lidostā. Vispār nebija nekādas apziņas, kas notiek. Īsti pat to neatceros. Tikai zinu, ka brīdī, kad pacēlās lidmašīna, tad bija tāda jocīga sajūta. Un tam nebija nekāda sakara ar to, ka tā vispār bija pirmā reize, kad kaut kur lidoju :D Vienkārši viss likās tik nereāli. Lidojot no Frankfurtes uz Čikāgu ik pa laikam iečekoju kartē, kur mēs atrodamies. Atceros, ka ienāca prātā doma, ka es, kaut kāda maza meitene, kas uzaugusi pilnīgā čuhņā, dzīvo mazā Purvciema dzīvoklī, tagad pēkšņi lido pāri okeānam. Bet visdīvainākais bija tas, ka nevienā brīdī man nebija uztraukuma/baiļu. Vispār necik. Un es tiešām neapjēdzu, kā tas var būt, ka man vienmēr tā veicas. Viss sākās jau ar to, ka neesmu gluži no tiem, kam skapī mētājas 9000$, lai vispār tiktu apmaiņas programmā. Tur viss pēdējā brīdī kaut kādā brīnumainā veidā sanāca. Pēc tam man vēl atrod visideālāko viesģimeni, kādu vispār vēlēties. Tad Čikāgas lidostā biju viena no retajiem, kam nepazuda bagāža. Tad pazaudēju maku ar 180$ un kredītkarti iekšā, bet kaut kādā veidā atradās cilvēks, kurš manu maku bija atgriezis pazaudēto mantu nodaļā. Skolā, brīžos, kad neko nesaprotu, vienmēr ir kāds cilvēks, no kā norakstīt. Un tad vēl Džo - vispār vissuperīgākā meitene manā skolā, kura vienmēr palīdzēs un neatstās vienu. Un vēlreiz - viesģimene!!! Man ir vislabākās divas ģimenes un draugi, kādus vispār var iedomāties. Dažreiz liekas, ka viss ir pārāk nereāli (pozitīvā ziņā), lai būtu patiesība ;D

(ārprāts, šitas laikam ir baigi garš ieraksts... es jau kādu stundu drukāju)

Tad vēl man bieži jautā, vai man nepietrūkst Latvijas, ģimenes, draugu? PFFFFFF, PROTAMS, KA PIETRŪKST! Bet es saprotu, ka jau pēc dažiem mēnešiem būšu atpakaļ un nebūs tā, ka visi pēkšņi mani ienīdīs un negribēs redzēt. Ģimene nekur nepazudīs, tāpat kā draugi. Tie kas pazudīs, nemaz nav draugi. Bet es te tā īpaši nepievēršos gaudošanai, ka gribu mājās. Vairāk cenšos izbaudīt visu, kas ir šeit. Pagaidām ļoti labi sanāk.

Labi, laikam pietiks muldēt. Tagad priekšā vēl 2 brīvdienas. :)