Kopš atbraukšanas man vēl nav bijusi neviena brīva diena – pa vidu vēl, protams, Jāņi un citas štelles.
Īsumā par atgriešanos mājās - nekas pārsteidzošs nenotika. Tajā naktī nemaz negāju gulēt, jo no mājas bija jāizbrauc četros no rīta. Pabeidzu kravāt čemodānus, sakārtoju istabu un sapratu, ka daudz mantas sanāks atstāt Arizonā. Beigās sanāca tā, ka palika vesela atvilktne ar visādiem pričendāļiem -protams, nekas ļoti svarīgs, bet tik un tā žēl. Taču vislielākā škrobe ir par manu sapņu ķērāju, kuru pavisam aizmirsu un atstāju karājamies pie žalūzijām.
Galu galā ar pusstundas nokavēšanos beidzot izbraucām no mājām. Pa ceļam vēl Benu bija uz mājām jāaizved, bet Bria un Šarlote palika mājās, jo pēc lidostas Mišela brauca pa taisno uz savu darbu. Tad nu atvadījāmies garāžā. No Brias, hmm, teiksim tā - nulle emociju, bet abas ar Šarloti gan sākām raudāt. Ceļš uz lidostu bija ātrs, jo ap puspieciem no rīta ceļi vēl nav pārbāzti ar mašīnām. Lidostā pirms biļešu izprintēšanas darbiniece man pajautāja, vai negribu izlaist vienu lidojumu un no Fīniksas lidot pa taisno uz Vašingtonu. Protams, tādam piedāvājumam jau nevarēja atteikt, tāpēc rezultātā nācās pagaidīt vēl kādas divas stundiņas, bet vismaz varēju izlaist to bezjēdzīgo lidojumu uz Denveru. Ar Mišelu paēdām bulciņas un papļāpājām. Tad es atklāju, ka lidostās taču ir bezmaksas wi-fi, ko es izmantoju, lai Twitterī paziņotu par savām gaitām un visādi citādi nosistu laiku. Tad sekoja vēl neliela kārtējā raudāšanas sesija un atvadas no Mišelas, un pēc tam sekojošais lidojums bija gar-lai-cīgs. Blakussēdošais vecis visu laiku skatījās, kādas dziesmas es slēdzu iPodā. Beigās sāka runāt par to, cik mūsdienās mazus mūzikas playerus ražo. Vienīgi lidojumu aizraujošāku padarīja daudz, daudz, daaaaudz gaisa bedres. Bija tāda māju sajūta, jo atgādināja braukšanu pa Latvijas ceļiem.
Vašingtonas lidostā biju par divām stundām ātrāk nekā būtu bijusi, ja lidotu caur Denveru. Protams, neviens no YFU nezināja par manu lidojumu maiņu, tāpēc neviens arī mani nesagaidīja. Nu neko, atkal izmantoju wi-fi, lai nosistu laiku, bet drīz arī tas apnika. Tad lēnā solī vilkos uz Starbucks, izstaigāju visādus suvenīru veikalus, nopirku siltas zeķes (nebija gluži vajadzības, bet iepatikās) un Cheetos. Pārliecinājos, ka ar biļetēm viss kārtībā, un tad sēdēju pie sava geita un cerēju, ka kāds mani atradīs. Un tā arī bija – pēc kāda laiciņa jau viena meitene no YFU (no tām, kuriem ir pienākums sagaidīt visus exchange studentus lidostā) atrada mani. Papļāpājām utt. Pēc kādas stundas bija klāt arī pārējie latvieši. No sākuma latviski VISPĀR nebija iespējams parunāt, mēle mežģījās, bija ļoti dīvaini, runājām angliski. Bet ar laiku jau pieradām – bija ok. Aizripojām vēlreiz uz Starbucks, par cik Latvijā tādas extras nav pieejamas. :D
Lidmašīnā uz Frankfurti mūs ielaida ar vienas stundas nokavēšanos – jau tad bija dusmas un cerība, ka nenokavēsim pēdējo lidojumu uz Rīgu. Taču nēēē, vēl 3 stundas pavadījām lidmašīnā, vienkārši braukājot pa lidlauku! Esot bijuši lidošanai nepiemēroti laika apstākļi – vētra un negaiss. Tā nu divos naktī, ar četru stundu kavēšanos, izlidojām no Vašingtonas. Lidmašīnā ar kādu meksikāni, kuram no angļu valodas nebija nekādas saprašanas, samainījos vietām, lai būtu nedaudz tuvāk pārējiem latviešiem. Lidojums 8 stundas – nogurdinošs un, salīdzinot ar lidojumu no Frankfurtes uz Čikāgu augustā, arī diezgan sūdīgs. Rādīja tik garlaicīgas filmas, ka interesantāk bija skatīties uz datiem (cik tālu esam nolidojuši, cik augstu gaisā esam utt) nekā skatīties filmas.
Frankfurtē mūs sagaidīja brīnums – lidmašīna no Frankfurtes uz Rīgu kavējas par pusotru stundu, kas nozīmē, ka paspējam! Tā nu mūs kāds laipns YFU francūzis izvadāja pa lidostu un nogādāja līdz izlidošanas geitam. Vārdu sakot, atkal paveicās. Lidmašīnā uz Rīgu aizvēru acis drīz pēc pacelšanās un, kad pamodos, jau bijām kaut kur virs Mārupes. Protams, Rīgā ielidojām ar 2 stundu nokavēšanos, bet tas ir nekas, salīdzinot ar to, ka, ja pēdējā lidmašīna nebūtu kavējusies, tad viņi būtu mūs sūtījuši uz Kopenhāgenu un tad tikai nākamajā dienā uz Rīgu.
Laikam biju jau morāli gatava atgriezties mājās, tāpēc nebija nekādas ģībšanas vai raudāšanas no priekiem. Bet patīkami tik un tā, protams, bija satikt visus pēc tik liela pārtraukuma. Braucām mājās, paēdām kartupelīšus ar karbonādīti – tas bija KAIFS! :D
Un tā kopš 17.jūnija es skraidu apkārt pa Latviju. Paspēju jau 3 reizes aiziet uz skolu – paņemt grāmatu kaudzi, lai varu apgūt visa gada laikā iekavēto, parunāt Skype ar savu American family, nosvinēt dzimšanas dienu, Jāņus un vēl aizbraukt uz kāzām. Pagaidām izskatās, ka būs aizņemta vasara, haha.
Nu re, tas laikam tā kā būtu viss. Nerakstīšu nekādu baigo gada apkopojumu, jo tas būtu pārāk gari, bet varu tikai pateikt to, ka joprojām liekas ļoti dīvaini, ka esmu jau mājās. Tāda sajūta, ka tikko tikai aizbraucu un jau esmu atpakaļ. Tie 10 mēneši jūtās kā viena nedēļa. Joprojām domāju angliski un ik pa laikam pati izdomāju visādus jaunus vārdus latviski (piemēram, vienreiz pateicu, ka vajag "izklīnot" istabu, nevis iztīrīt), bet nu tā jau ir ok. Uz Latvijas dabu pavisam noteikti skatos citādāk – ja agrāk viss te likās tik ļoti... nekāds, tad tagad brīžiem tiešām aizraujas elpa no Latvijas skatiem. Te, izrādās, ir nu ļooooti, ļoti skaisti!
Gribēju vēl tikai piebilst, ka, ja kāds no jums ir kādreiz apdomājis iespēju arī kļūt par apmaiņas studentu, tad es varu teikt tikai vienu – NENOŽĒLOSIET! Tas tiešām IR tā vērts – lai uz kuru valsti jūs arī aizbrauktu, tā tiešām būs superīga pieredze.
Un kas vēl – YFU Latvijas ofiss nevar atrast mājas visiem apmaiņas studentiem, kas brauc mācīties uz Latviju! Tā ka, ja jūs vai kāds jums pazīstamais gribētu pamēģināt pieņemt savā ģimenē kādu ārzemnieku, tas būtu nu ļooooti jauki. Jo, cik saprotu, situācija tiešām ir diezgan traģiska – vēl nesen tikai 4 no 16 apmaiņas studentiem bija atrastas ģimenes, bet šie jau augustā ierodas Latvijā! Būtu patiešām noderīgi, ja kāds varētu šo info kaut kur padot tālāk, jo man tiešām ir žēl to studentu, kuriem vēl nav viesģimeņu. Atceros, kā es pati stresoju, kad man tik ilgi nevarēja atrast ģimeni, - tā nebija forša sajūta!
Labi, tas nu laikam arī būtu viss – pietiks man te muldēt. Šodien Mišelai ir dzimšanas diena, tā ka došos viņai piezvanīt un apsveikt. Jums visiem paldies, ka lasījāt! Brauciet apmaiņas programmās un ņemiet apmaiņas skolēnus dzīvot pie sevis! :D Vēlreiz tiešām, tiešām lielais PALDIES lasītājiem, komentētājiem, līdzjutējiem! AAATĀĀĀĀĀ!
Paldies,ka izturēji un rakstīji visu gadu.Vienmēr gaidīju kad būs kāds juns ierakts.
AtbildētDzēstVeiksmi arī turpmāk! (:
Jā, paldies, Megij, blogs bija fantastisks un, ja godīgi, kā jau tev teicu - man patika daudz labāk nekā Elīnas.
AtbildētDzēstPaldies arī par to, ka lasot šo man izdevās tikai vēl nostiprināt pārliecību, ka vēlos kļūt par exchange studentu - so, septembrī dodos uz YFU ofisu un sāku tā nopietni par to interesēties.(: Ceru, ka izdosies nokļūt tajā ASV, hahha, bet jebkurai citai valstij jau arī nebūtu ne vainas. Veiksmi Tev, ceru, ka nebūs pārlieku lielas problēmas ar skolu.
________________________________________
VISIEM PĀRĒJIEM, KAS ŠO LASA - es arī no savas puses varu teikt: pamēģiniet pierunāt vecākus un uzņemiet kādu apmaiņas studentu, tā patiešām ir brīnišķīga pieredze. Šogad mūsu ģimene uzņēma meiteni no Vācijas ( man ir arī blogs, tikai neesmu bijusi pārāk centīga rakstītāja: www.gads-ar-linu.blogspot.com) un tas ir kaut kas neaizmirstams!! mans skatījums uz dzīvi un pasauli ir tiešām pamainījies un tagad mūsu ģimenei ir draugi Vācijā, pie kuriem var ciemoties jebkurā laikā. šis bija mans līdz šim interesantākais gads.
Ja ir vēlme, varu sīkāk pastāstīt par savu pieredzi, raksti draugos Madarai Kleinai. Varbūt kāds no šā gada viesskolēniem sapratīs, ka Latvija ir fantastiska valsts, dzīvojot tieši Tavā ģimenē! Paldies!
foršs raksts, un jāa dīvaini ka tā angļu valoda tā iesakņojusies, jau jau domā - ne-latviski ;o :D
AtbildētDzēst