GADS ARIZONĀ

Piektdiena, 3.jūnijs.

    Fīniksā katra mēneša pirmajā piektdienā rīko tādu mākslas/mākslinieku pasākumu. Tā arī saucās - First Friday. Mišela teica, ka pagājšgad viņi tur esot bloķējuši veselu ielu, lai cilvēki varētu mierīgi pārvietoties, bet šogad pilsētas dome to vairs nesponsorē, tā ka nācās pārvietoties pa ietvēm. Bet nu faktiski tur ir tā, ka gandrīz katrā mājā, kas ir uz tās ielas, var iet iekšā un apskatīt, kas tur ir. Cilvēki, kas tur piedalās, pārsvarā ir tādi frīki, ļoti mākslinieciski mākslinieki un visādi citādi interesanti cilvēki. Visādu mūzikas stilu pārstāvji spēlē savu mūziku uz ielas, ir tādi kā mazi kioski un stendi, kur var nopirkt visādus štruntus utt. Es nopirku rokassprādzi un ziemas cepuri (laikam zemapziņa jau plāno atgriešanos Latvijā).  Bet jā, bija patiešām labi pavadīts vakars, kaut arī visi teica, ka, salīdzinot ar pagājušo gadu, šis esot bijis diezgan garlaicīgs pasākums. Un jā, tur pa to ielu var staigāt kaut vai visu nakti, ja gribas, bet mēs tur bijām tikai kādu stundiņu, varbūt divas. 

Sestdiena, 4.jūnijs.

   Pēdējais YFU pasākums, uz kuru gan nebija obligāta ierašanās, bet tomēr lielākā daļa ieradās. Mēs kā ciema kukuli aizvedām 4 pēdas garu sviestmaizi (ak, amerikāņi un viņu lielummānija). Māja, kurā ballējām, pieder vienas vācietes viesvecākiem, un viņiem ir tik superīgs baseins pagalmā. Pilnīgi skauž! Dabūjām savas YFU Arizona gadagrāmatas, un tad kādu pusotru, varbūt pat divas stundas pavadījām rakstot kaut ko pārējo apmaiņas studentu gadagrāmatās. Atpūtāmies kārtīgi. Tik dīvaini, ka liekas, ka mēs visi jau esam tik labi draugi, kaut vai tikai pāris reizītes viens otru redzējuši! Sanāca vēl tā pa foršo atvadīties - ar norunām, ka tā nav pēdējā reize, kad viens otru redzam, un, protams, ar asarām, jo kaut kādā mistiskā veidā tomēr bijām viens otram ļoti pieķērušies, bet jau tūlīt, tūlīt lidosim katrs uz savu pasaules malu.

Svētdiena, 5.jūnijs.

    Svētdien... svētdien mēs ņēmām un aizbraucām uz šautuvi. Pirmo reizi mūžā turēju rokā īstu, pielādētu ieroci. Un tās austiņas, ko viņi mums deva, īpaši skaņu neaizturēja, ja kas :D Bet nu jā, pašaudījāmies nedaudz. Joprojām istabā stāv mans mērķis, kurā šāvu! Veselas 3 reizes trāpīju pašā centrā. Pārējās reizes centos galvā iešaut. Sanāca arī! Sajutos tā, it kā filmētos kādai Komisāra Rekša sērijai.

Anyways, šobrīd tapšanas stadijā ir ceturtais video. Tā ka, līdz ko parādīsies vēlme pabeigt viņu taisīt, tad publicēšu savā draugiem.lv profilā, lai tie, kas gaudo, ka blogā nelieku bildes, var aizrīties ar pāris minūtes garu video :D

   Āāā jā, pirmdien Mišela man un Šarlotei atļāva pabraukāt pa tukšu stāvlaukumu ar viņas mašīnu. Šarlote nekad iepriekš nebija ar mašīnu braukusi, tā ka bija diezgan smieklīgi. Man īstenībā diezgan labi sanāca (izņemot centienu noparkoties, protams) Laikam tās reizes, kad Latvijā braucu ar tēta mašīnu, tomēr būs atalgojušās :D Lieki piebilst, ka Mišelas mašīnai ir automātiskā ātrumkārba, kā jau lielākajai daļai amerikāņu, kas vēl jo vairāk atviegloja mūsu braukāšanu.

   YFU pamainīja mana pēdējā lidojuma laikus - tagad sanāk, ka Latvijā būšu aptuveni piecas stundas vēlāk. It kā jau nav daudz, bet man bail, ka es sajukšu prātā. Pirmo čemodānu jau pagājšnedēļ sakravāju, lai redzētu, cik daudz mantu paliek pāri. Tagad ceru, ka pietiks ar diviem čemodāniem...