GADS ARIZONĀ

    Pēdējā skolas diena bija 26.maijā, tā ka tagad jau kādu laiciņu dzīvojos pa vasaras brīvlaiku. Noslēguma kontroldarbi visi bija viegli un, jā, vārdu sakot, esmu priecīga, ka esmu ārā no skolas. Labāk sēžu visu dienu mājās. Jo man tiešām bija nenormāli piegriezušies visi tie cilvēki skolā (nepareiza apmaiņas studenta attieksme, starp citu :D ). Kopš beidzās futbola sezona, man arvien vairāk sāka besīt mani skolasbiedri. Tāda sajūta, ka futbols bija vienīgais glābiņš un dienas labākā daļa, kad visapkārt bija tiešām sakarīgi cilvēki.

   Ceturtdien (26.maijā) paēdām vakariņas Red Robin restorānā kopā ar Mišelas brāļa ģimeni. Viņiem visiem gribējās redzēt Aubree. Vispār viss noritēja pārsteidzoši labi, ņemot vērā to, ka, kamēr Bria bija stāvoklī, Mišelas brālis ar viņu vispār negribēja runāt.
  Sestdien aizbraucām pastaigāt pa lielveikalu, šo to beidzot arī nopirku. Tad vēl aizbraucām pie vienas Mišelas draudzenes ciemos un tas laikam arī viss.

   Svētdien bija viens YFU pasākums - Salt River Tubing. Nu tas ir tā, ka izīrē tādu lielu peldriņķi un tad 4 stundas peldi pa upi. :D Bijām tikai 5 YFUieši, bet tāpat bija samērā jautri. Četras stundas bija drusku par daudz, trīs būtu bijis ideāli. Normāli apdegu, tagad mokos, kad ir jākustina rokas, bet tā jau viss forši. Izdevusies diena, pēc tam tikai nenormāls nogurums bija. Kad Tanya atveda mūs mājās, abas ar Šarloti atklājām, ka visi kaut kur aizbraukuši :D Šarlote jau saņēma savas lidmašīnas biļetes, kaut arī viņa lido 5 dienas pēc manis. Jau sāku uztraukties, jo, cik zinu, visi YFUieši jau ir saņēmuši savas biļetes. Varbūt Latvijas ofiss bremzē. Tad sanāca tā, ka kādu pusstundu ar Šarloti vienkārši nopļāpājām par visādām apmaiņas programmas lietām un tā.. Galvenais, ka mums abām ir viens viedoklis - attiecības starp cilvēkiem šeit ir dīvainas/mākslīgas. Starp draugiem ir tā, ka var viens otru saukt par 'best friends' , bet tajā pašā laikā viens par otru īsti neinteresēties utt. Vārdu sakot - tādā ziņā man šeit noteikti ir apnicis. Pietrūkst tādu cilvēku (vienaudžu), ar kuriem var rēķināties. Tagad varu droši teikt, ka Latvijā jaunieši pieaug ātrāk. Vai arī man ir paveicies ar draugiem.

   Vispār, godīgi sakot, domās jau esmu gandrīz Latvijā. Tagad pēdējā laikā jau pat sapņi ir latviski. No šodienas ir atlikušas 17 dienas līdz izbraukšanai. Visi atlikušie vīkendi (kuri man vairs ir tikai divi) jau ir saplānoti. Darba dienās Mišela strādā, tā ka mēs ar Šarloti centīsimies kaut kā izdomāt, pa kuru laiku sapirkt visu un uztaisīt kaut kādas dāvaniņas pirms aizbraukšanas. Stulbi ir tas, ka, ja tev nav mašīnas, tad faktiski tu esi iesprūdis mājās. Jo viss ir tik sasodīti tālu! Tā jau pa šīm brīvajām dienām varētu izstaigāt visus veikalus utt, bet reāli, ja Mišela ir darbā, tad mēs esam piesietas mājām. Un pēc darba viņai jau arī nogurums - negribas dzenāt pa kaut kādiem veikaliem, pie tam tad, ja mums ir jāpērk dāvana viņai. :D Tas arī tā tizli... ehh, tāda sajūta, ka vairs nav laika neko darīt, kaut arī īstenībā ir vēl 2 nedēļas.

Patiesībā īsti vairs neredzu jēgu rakstīt blogu :D Bet nekass, nekas, gan jau uzrakstīšu par pēdējiem vīkendiem utt, un vēl par atgriešanos mājās, bet nu vairs nekas īpašs visticamāk nebūs.

Atā!