Esmu beidzot atpakaļ no Grand Canyon. Pat nezinu, ar ko lai sāk.
Ceturtdien vakarā pie mums pa nakti palika Juliane - meitene no Dānijas. Pirmais iespaids - tāda tiiri forša meitene, bet mūsu domas trīs dienu laikā diezgan pamatīgi mainījās, bet par to vēlāk.
Piektdien no rīta cēlāmies samērā agri un sākām lādēt visas mantas mašīnā. Aizmugurējie sēdekļi tika nolaisti, un es, Bria un Juliane tur (bagāžniekā) bez maz vai kā gultā jutāmies. Pie stūres bija Mišela un dažreiz arī Bens (jap, viņš tomēr brauca) Pārējie apmaiņas studenti brauca Tanjas busiņā.
Tā nu mēs braucām pāri kalniem, kalniem un vēlreiz kalniem, kuri man nekad neapnīk. Pirmā pietura bija pilsēta Flagstaff, kur mēs ēdām pusdienas. Nu jā, protams, burgeri! Bet tas nebija nekāds fast food. Te viņi tos burgerus taisa tā dabīgi. Pēc tam bija vēl atlikušas kādas 30 jūdzes līdz mūsu apmešanās vietai - kempingam. Visu ceļu es kārstījos ārā pa mašīnas logu. Tur, kalnos, laiks bija tik superīgs - neviena mākonīša un tikai kādi +20 grādi! Nenormāli superīgi. Iebraucot kempinga teritorijā, gar ceļu bija visu iespējamo valstu karogi, izņemot Latviju, Lietuvu un Igauniju. Iekārtojāmies savās mājiņās, es izvēlējos divstāvīgās gultas otro stāvu. Man joprojām patīk divstāvīgās gultas.
Pēc tam braucām uz pilsētu Williams, kas ir pazīstama ar to, ka tai cauri iet slavenais Route 66 (kas nezina, iesaku google.lv) Safočējāmies visās iespējamajās vietās. Tā pilsēta ir tik nenormāli superīga. Viss ir atstāts tāds, kā tas bija sen, sen atpakaļ - vecas ēkas, ielas utt. Gājām garām vienai kafejnīcai, kur dzīvajā spēlēja divi kovboji. Viņi mums iedeva visādus instrumentus, kurus mums vajadzēja spēlēt, kamēr šie dziedāja Jason Mraz dziesmu. Tad paēdām saldējumu, kurš bija vienkārši labākais saldējums manā dzīvē. Nebija žēl tos 4$ maksāt. Nopirku arī dažus suvenīrus.
Tad braucām atpakaļ uz kempingu, kur kādas 3 stundas nosēdējām pie ugunskura (naktīs tur ir ļoti auksti) un mums lasīja kādas miljons lekcijas par to, ko mēs jau zinājām. Cepām desiņas un, protams, māršmelovus.
Un tagad visi, lūdzu, paņemat milzīgu papīra lapu un uzrakstat uz tās, ka 17.septembris ir tā leģendārā diena, kad ES DZĒRU PIENU! Vienkārši pienu!!! Tie, kas mani pazīst, zina, ka es neesmu dzērusi pienu pa tīro kopš kādu 5 gadu vecuma, kad es no piena izvēmos. Un te nu es sēdēju 17.septembrī uz saliekamā krēsla Arizonā un dzēru pienu no plastmasas glāzītes.
Sestdien atkal agri cēlāmies, un mums vēlreiz lasīja kaut kādas lekcijas. Es atkal dzēru pienu.
Un tad beidzot devāmies uz kanjonu. Priekšā bija 13km, kuri jāiet pa kalniem tiešos saules staros. Pirmais kilometrs bija visgrūtākais, jo tas posms bija ļoti kalnains un bija nenormāli karsti. Sākumā gājām visi kopā, bet tad jau pamazām sadalījāmies pa mazākām grupām. Beigu beigās palikām tikai mēs, četras meitenes, - es, Lulu no Vācijas, Haruka no Ķīnas un Bamm no Taizemes. Sīkāk par to pārgājienu nestāstīšu, bet bija ļoti, ļoti forši. Uz beigām sāka trūkt ūdens un visa līdzi paņemtā pārtika bija karsta un/vai izkususi.
Trases beigās mūs sagaidīja kā varones, kas nekrāpās un nebrauca ar autobusu. Safočējāmies un tad braucām uz citu kanjona pusi skatīties saulrietu, bet diemžēl tur vienā vietā bija remonts, tāpēc neko diži daudz neredzējām, bet skaisti bija tik un tā.
Pēc tam braucām uz Tanjas izvēlētu restorānu, kur katram bija pašam par sevi jāmaksā. Nezinu, ko viņa bija sadomājusies, bet nu tas bija viens no dārgākajiem restorāniem, kādā es šeit esmu bijusi, pie tam nekas tāds ļoti īpašs tur nebija. Es paņēmu makaronus ar sieru, kas man izmaksāja 13$ un izskatījās pēc siera ar makaroniem, turklāt ļoti mazā porcijā. Par laimi nebiju ļoti izsalkusi, jo bija tāds nogurums, ka slinkums par kaut ko citu kā gulēšanu domāt. Pie vakariņu galda dzirdēju daudz dažādus stāstus no citiem YFU brīvprātīgajiem (tajā skaitā arī Mišela).
"I live in a middle of nowhere.. so if you want to come to my house, just find nowhere and then find the middle"
Aīī, īstenībā man baigais slinkums tagad visu drukāt, jo man šausmīgi sāp galva jau kopš tās dienas kanjonā. Laikam bišķiņ pārkarsu, tāpēc šodien paliku mājās. Nāksies piektdien iet uz skolu, bet tas laikam pat ir labi, jo tad tikšu beidzot uz studentu pašpārvaldes pulciņu, kurā netīšām pieteicos pirms dažām nedēļām.
Bria teica, ka viņa grib mani ņemt uz savas skolas Homecoming ballīti, kas būs kaut kad oktobrī vai novembrī. Mana skola ir pārāk debīla, mums nekā tāda nav.
Aizmirsu pateikt, kāpēc mūsu domas par to meiteni no Dānijas mainījās šitā pasākuma laikā. Viņa reāli VISU laiku blenza uz Benu un sekoja viņam, un runāja ar viņu. Jau man bija tāda dīvaina sajūta, tad jāpadomā, kā bija Briai! Un viņai ļoti lēnu pielec lietas. Reāli visi Mišelas skarbie/sarkastiskie jociņi viņai tiešām līdz smadzenēm neaizgāja.
Vēl tur bija viena meitene no Vācijas, kas nez ko no sevis bija iedomājusies. Piesējās visiem pie viņu akcentiem. WTF? Ok, bija čalis no Šveices, kuram bija tāds akcents, ka viņš vārdu " think" izrunā kā "sink" , bet NU UN? Viņš nav amerikānis! Galvenais, ka saprast var, un galvenais, ka viņa pati nemaz tik perfekti nerunā angliski... Vāciešu akcentu ir grūti noslēpt. :D
Laikam jāpaguļ. Atā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru