Kopš esmu ASV, es kaut kādā veidā esmu iegājusi normālā dienas režīmā – no rīta vienmēr laicīgi pieceļos, paēdu brokastis, skolā ēdu pusdienas, pēc skolas vidēji 3x nedēļā uz trenažieru zāli un tad eju gulēt kā normāls cilvēks ap desmitiem vai vienpadsmitiem vakarā.
Latvijā bija tā – no rīta ceļos pēdējā brīdī, vēl cenšos izpildīt kādus mājasdarbus, brokastis neēdu, skolā labākajā gadījumā kādu bulciņu apriju, pēc skolas uz treniņu, pēc tam mājās beidzot paēdu kaut ko normālu un gulēt eju 2 naktī. Paguļu 4 stundas un tad atkal viss no jauna.
Tagad vairs tā nav. Vispār priecājos, ka tā pierašana pie laika maiņas man prasīja tikai 3 dienas. Esmu dzirdējusi, ka citiem dažreiz ir vajadzīgas pat 2 nedēļas. Bet īstenībā man pietrūkst tā Latvijas režīma nez kāpēc. Laikam bija pārāk pierasts. Šitas variants tāds garlaicīgs liekas.
Kas vēl man no Latvijas pietrūkst, ja neskaita cilvēkus? Man pietrūkst braukāšanas ar trolejbusiem, man pietrūkst tās sajūtas, ka ārā ir auksti, pietrūkst Caunes stundu. Vēl pietrūkst Latvijas smarža. Jap, jap, Latvijai ir smarža. Arizona smaržo pēc silta asfalta un bulciņu sajaukuma, bet Latvija smaržo kaut kā... nezinu.. svaigāk. Kad es atgriezīšos, man, lūdzu, pasniegt karbonādi ar kartupeļiem, pelmeņus un Narvesen kafiju un manā priekšā nolikt zaļu koku (nevis zaļ-brūn-dzeltenu, pussakaltušu palmu vai kaktusu).
Labi, pietiks te par Latviju... pastāstīšu par šejienes vietējo modi. Lieta, par ko nedaudz nobrīnījos, lai gan faktiski es šeit par neko vairs nebrīnos, bet nu... viena meitene skolā visu dienu staigāja ar ķemmi matos. Un daudzi čaļi nēsā vismaz 2 zeķes katrā kājā. Maksimālais, ko esmu pagaidām saskaitījusi – tās ir piecas zeķes katrā kājā. Viena par otru garākas, bet visas vienas krāsas. Parasti baltas. Un izskatās stulbi. Bikses daudzi džeki nēsā tā, ka jostasvieta ir tikai kādu gabaliņu virs ceļiem. Tas arī izskatās stulbi. Un biksēm bieži netiek noņemtas cenu zīmes... it kā skaitās stilīgi laikam.
Skolā zvans nav īsti zvans. Drīzāk jau kaut kāda taure. Visās stundās ir tā, ka jau 15-20 min pirms zvana mēs vienkārši sēžam un gaidām zvanu, jo „vairs neko nevar paspēt izdarīt”.
Trešdien vēsturē skolotājs Mr.K atkal izrādīja savas atlētiskās spējas, jājot un zviedzot pa visu klasi kā zirgs. Pēc vēstures ir pusdienu starpbrīdis, un mums ir jāgaida līdz ceturtajam zvanam, un tikai tad drīkstam iet ārā no klases. Kaut kāda dīvaina sistēma viņiem tur, bet darbojas labi, jo pusdienu rindas izstāvēšana aizņem max 5min.
Jau divas dienas esmu bijusi uz hiphopa nodarbībām (viņas ir tikai 1x nedēļā – otrdienās). Pirmajā reizē ļoti patika, bet otrajā reizē bija vairāk cilvēku un mēs darījām TIEŠI to pašu, ko pirmajā... gaarlaaaiciiigiii. Jāmēģina atrast kāda lēta deju studija kaut kur tuvumā, jo bez dejošanas es šo gadu neizturēšu. YMCA tā trenere ir tāda... nezinu, viņa drīzāk varētu mācīt salsu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet ne jau nu hip hopu. Pirmajā reizē kaut kāda sieviete teica, ka man baigi labi sanāk dejot un vēl viņa esot domājusi, ka es esmu Senior (12.klase) ... to, ka kāds mani notur par dažus gadus vecāku nekā esmu īstenībā, man gadās dzirdēt apmēram vienu reizi gadā, tāpēc biju diezgan pārsteigta. Parasti jau visi domā, ka man ir kādi 13-14 gadi.
Ceturtdiena ieiet vēsturē kā diena, kad pirmo reizi pēdējo 3 nedēļu laikā ieraudzīju odu – matemātikas stundā.
Pēc stundām, braucot uz mājām autobusā, Melissa man rādīja visādas bildes... citēju viņu: „This is my friend... forgot her name... This is my friend... oh, forgot her name too!” – Forši jau tādi draugi, kuru vārdus pat neatceras. Bet šī nebija ne pirmā, un noteikti arī ne pēdējā reize, kad Štatos kaut ko tādu dzirdu.
Un jā, kā jau teicu – oktobra sākumā pārvāksimies uz citu māju. Mišela grib īrēt māju, tāpēc tagad gandrīz katru dienu braukājam apkārt un apskatām visādas mājas.
Šodien vakarā brauksim uz CCHS futbola (atgādinu, ka tas ir amerikāņu futbols) spēli, jo Bens tur spēlēs. Un Brias draudzene Nikola dejos pie karsējām. NEVARU SAGAIDĪT! Būs kādreiz jāpiespiež manu ģimenīti aizbraukt arī uz kādu hokeja spēli. Vispār gribētos jau šodien uz EHS spēli, bet nu nekas. Mišela apsolīja, ka uz nākamo mājas spēli mēs aiziesim. Īstenībā man sāk likties, ka zinu visu EHS komandu.
Otrdien ar Mirjam iesim nopirkt maikas ar uzrakstu ESTRELLA priekšā un SIDEWINDERS (un simbolu – čūsku) aizmugurē. Lai paliek par piemiņu.
Ceturtdien skolā visi futbolisti nēsāja formas kreklus – tāda tradīcija. Spēles dienā visi futbolisti staigā savās formās pa skolu.
Tās pašas dienas vakarā braucām uz vienu lielveikalu Fīniksā, un pa ceļam ir jābrauc garām kaut kādam milzīgam Fīniksas sporta kompleksam. Un, protams, mēs braucām tam garām tieši kādu pusstundu pirms futbola spēles. Izskatās, ka amerikāņi uz futbolu ir tikpat traki kā latvieši uz hokeju, tikai amerikāņu ir vairāk. Vispār tas bija kaut kas nenormāls – tāāāādas rindas uz lielceļiem, šausmas. Luksofori speciāli nedarbojās – tur bija cilvēki, kas koriģē satiksmi. Cilvēki ceļa malās stāv un pārdod biļetes uz spēli. Kopumā skats iespaidīgs. Tā, it kā tā būtu kaut kāda pasaules čempionāta finālspēle. Bet tā bija vienkārša, kārtējā mājas spēle.
Šodien tikai ievēroju, ka manā istabā pie gultas ir ne tikai lampa, bet arī pulkstenis/radio... un to es pamanīju tikai šodien! Sāku uzreiz meklēt visādas radio stacijas, un uzgāju to, kas no rītiem skolas autobusā vienmēr skan - 98.3.Bet īstenībā labs radio.
Vakar bišķiņ pastaigājām pa veikaliem. Nopirku divus džinsus un jaciņu. Jūs droši vien brīnāties, kāpēc es pērku garos džinsus un jakas, ja Arizonā ir mūžīgā vasara? Tas ir tāpēc, ka te visur ir kondicionieri un skolā stundās es reāli salstu. Vēl Bria piedāvāja dažas no savām drēbēm, kuras viņa nekad nav valkājusi - paņēmu arī šo to no turienes. Tagad man ir divas CCHS karsēju maikas no pagājušās sezonas.
Uzzināju, ka uz Grand Canyon braucam 17.septembrī, laikam uz 3 dienām, un mūsu mašīna būs pārbāzta.
Pirmdiena, 6.septembris, ir Labor day - man un Briai nav jāiet uz skolu, un Mišelai nav jāiet uz darbu, tāpēc mēs brauksim uz boulingu. Ja godīgi, tad īpaši negribas, bet labāk jau tā, nekā sēdēt mājās.
Eu, Tu nu gan neveselīgi te, Latvijā, ēdi.0_o
AtbildētDzēstEs tā ēdu dažus gadus. Rezultāts-gastrīts.
Bet kāpēc Tu tik krasi mainīji savus paradumus?;)
RAKSTIRAKSTIRAKSTI, tavs blogs ir kā mana narkotika. :)
AtbildētDzēstUn vēlu VEIKSMĪ arī turpmāk. ;)
+ man arī patīk vedāt suņus. :D
kādas lielās pilsētas tev tur vispā rir tuvumā? :)
ā paldies, par vārdnīcu. :D
AtbildētDzēstTik forši palasīt. :)
AtbildētDzēstAr nepacietību gaidu nākamo ierakstu :)
Nezinu, Latvijā jutos normāli ar saviem sliktajiem ēšanas paradumiem ;D Tagad vienkārši kaut kā automātiski pielāgojos ģimenei :)
AtbildētDzēstes dzīvoju tieši pie Fīniksas (Arizonas galvaspilsēta) - tā ir kādu 10min attālumā :)
Prieks, ka cilvēkiem patīk mans blogs. ;D :)