GADS ARIZONĀ

  Es te tā sēdēju un izdomāju, ka gribas kaut ko blogā ierakstīt, lai arī šorīt jau vienu publicēju, kā arī nekas jauns nav noticis, bet nu nekas.

  Pastāstīšu bišķiņ par savu ikdienu skolā šeit. Ir tā, ka es vairs nebaidos runāt angliski arī tad, ja nezinu, kā īsti kaut ko pateikt. Visu vecumu cilvēki šeit ir ļoti saprotoši un palīdz. Skolā biežāk uzdotais jautājums par Latviju ir - no cik gadiem var lietot alkoholu? Tieši tāpēc daudzi apbrīno apmaiņas studenti Rafaelu, jo Francijā dzert var no 16 gadu vecuma.

  Matemātikā viņiem te nav kā mums bija pie Caunes (jāmācās likumi utt) .. tā dēļ viņi matemātiku pilnīgi bezjēdzīgi sarežģī. Elementāras lietas šeit ir grūtas, bet grūtās ir vieglas. Jā, zinu - sviests, bet tā nu tas ir.

  Tomēr skolēniem te ir daaaaaudz nopietnāka attieksme pret turpmāko izglītību, nekā tas ir Latvijā. Šodien mums lasīja veselu lekciju par koledžām un universitātēm. Visi tik uzmanīgi klausījās un uzdeva jautājumus utt.

  Konkrēti par mani runājot... dīvaini un nepierasti ir tas, cik daudz komplimentus man izsaka par acīm un ādu! Jo šeit lielākajai daļai cilvēku ir brūnas acis, tāpēc ar savām zilajām izceļos. Un meitene bez tonālā te ir kā 8.pasaules brīnums. Tad nu te atkal izceļos.

  Nesen ar Mišelu bijām aizgājušas pie tagadējiem kaimiņiem, lai pateiktu, ka pēc mēneša vācamies ārā. Tā bija pirmā reize, kad satiku kādu no kaimiņiem. Tās sievietes vārds ir Sunny - es arī gribētu tādu vārdu :D Un tas bija tik dīvaini, kad viņa uz mani skatījās ar lielām acīm un apbrīnoja sejas ādu.

+ Aizmirsu pastāstīt, kā vakardienas boulingā mums bija kopistiskā ģimenes izgāšanās diena.

Bens netīšām aizmeta boulinga bumbu pretējā virzienā un gandrīz trāpīja tam boulinga datoram/monitoram/nezinu_kā_viņu_sauc ...

Es un Mišela visu laiku slīdējām, jo kaut kas laikam nebija kārtībā ar mūsu apaviem, un beigu beigās Mišela nogāza veselu boulinga bumbu plauktu. 

Nākamajā piektdienā jau uz Grand Canyon. :)